Kad domas par veselīgu uzturu un svaru sāk darīt pāri..

Pārmērīga koncentrēšanās uz uzturu un ēdiena veselīgumu nereti ir signāls kam nopietnākam. Ārēji tas var izskatīties absolūti nevainīgs un apsveicams gājiens, kad jauna meitene vai sieviete (retāk vīriešu dzimtas pārstāvji) sāk vairāk piedomāt pie tā, ko ēd, izslēdz saldumus un citus neveselīgus produktus. Taču, ja pamazām tiek samazināta un izslēgta arī veselīgu produktu uzņemšana, steigšus jāzvana trauksmes poga un jāmeklē speciālistu palīdzība.

Parādoties izteiktām bailēm no ēdiena vai svara pieauguma, vecākiem (ja runa ir par bērniem, kas cieš no ēšanas traucējumiem) vairs nevajadzētu vilcināties. Šeit nepalīdzēs ne glutēna izslēgšana, ne svaigēšana, ne vegānisms, nedz arī kādi citi uztura nosacījumi pie kuriem ir izvēlēts pieturēties, lai it kā ēstu veselīgi un mazinātu bailes par svara pieaugumu. Šajā gadījumā pat veselīga uztura plāna rekomendēšana ir kā ēšanas traucējumus (ĒT) pastiprinošs faktors.

Šī ir tēma, par kuru man gribējās uzrakstīt jau sen, un es noteikti par to runāšu atkal un atkal. Jo tā ir un būs aktuāla. Ēšanas traucējumu skarti pacienti ir mana ikdiena.  Lielākā daļa no maniem pacientiem ar ĒT ir jaunieši, kas cieš no anoreksijas, taču ir arī pieaugušas sievietes, kurām ir anoreksija, bulīmija, jaukta tipa ēšanas traucējumi un citādi izmainīti ēšanas paradumi, kas traucē normālu dzīvi. Nu jau mani pat vairs nepārsteidz tas, ka pat piecdesmitgadīgām sievietēm ir ĒT. Arī vīriešiem tie ir. Manā praksē visi vīriešu dzimuma pārstāvji ar ĒT ir bijuši pieauguši, taču ēšanas traucējumi mēdz būt arī jauniem zēniem.

Procentuāli, no visas sabiedrības kopumā, ĒT skar salīdzinoši nedaudzus. Saaukstēšanās slimības, lauzti kauli un citas kaites, cilvēkus skar biežāk. Iespējams, tāpēc arī par tām vairāk runā. Vai arī tāpēc, ka lūzumi vai vīrusu saslimšanas nav neērtas tēmas.

No visa tā, kas mums ne līdz galam ir saprotams un neērts (jo jāsāk šķetināt sava dzīve un emocijas), mēs cenšamies izvairīties, ignorēt. Izvēlamies neredzēt un ceram, ka uz mums tas neattieksies. Es esmu izvēlējusies redzēt un reaģēt. Un priecātos, ja tādu vēlmi izrādītu arī citi. Taču, lai to panāktu, ir jāmazina bailes, kauns, bezpalīdzības sajūta, neziņa un dažādas citas problēmas, kas mums traucē.

Ēšanas traucējumi ir reāla slimība

Bieži vien cilvēki uzskata, ka ēšanas traucējumi ir gribasspēka trūkums. Cik bieži man nav nācies dzirdēt kādu sakām – es taču varu saņemties, kāpēc, lai viņš/viņa nevarētu.

Ar gribasspēku tur nav nekāda sakara, un daudzos gadījumos tā ir pat vairāk nekā vajag. Vecāki mēdz uzskatīt, ka meiteņu raksturs ir pie vainas, un ka viņas vienkārši nevar saņemties. Tajā pašā laikā viņi arī atzīst, ka nevarot bērnu saprast. Un tur nevar  neko pārmest, jo, vecāki, kas ikdienā nesaskaras ar šādiem pacientiem, un paši nav cietuši no ēšanas traucējumiem, nudien nevar saprast savu atvasi. Tāpat kā dzīvesbiedrs nesapratīs savu otru pusīti, ja viņam nebūs bijusi šāda pieredze.

Kad saku, ka ēšanas traucējums ir slimība, kas ir jāārstē, un ar saņemšanos vien nepietiks, pacienta ģimenes izpratne nepieaug acumirklī. Tas prasa laiku, un bieži vien ilgāku, nekā ģimenei, bērnam un arī man gribētos.

Pavisam nesen vienai mammai mēģināju skaidrot, ka, tāpat kā salauztas rokas gadījumā neviens nesaka – saņemies! – lai kauli saaugtu, tāpat to nav jēgas darīt arī pie ēšanas traucējumiem. Uz to māte atbildēja, ka salauztai rokai vismaz var uzlikt ģipsi! Pavisam adekvāta reakcija, kas pauž vēlmi salabot un nekustināt sāpīgo situāciju. Bet jākustina būs, un arī sāpēs. Taču pakāpeniski paliks vieglāk.

Ēšanas traucējumi nav tikai pacienta problēma

Iztēlosimies ģimeni, kura izaudzinājusi divus bērnus. Meitas. Abi vecāki dzīvo kopā, izskatās laimīgi, mīl savas meitas un ģimene ir turīga. Meitenes vizuāli ir pievilcīgas, darbojas modes industrijā, bieži apmeklē saviesīgus pasākumus un gozējas dažādu žurnālu lapaspusēs. Ēd veselīgi un apmeklē sporta zāli. Ārēji veiksmīgas un smaidīgas. Iekšēji – tas jau ir cits stāsts. Abām ir ēšanas traucējumi. Viena it kā noskatījusies no otras. Meitenes, kas nu šobrīd ir pieaugušas sievietes, cīnās ar bulīmiju jau ilgus gadus. Patiesībā, vairs necīnās, bet visticamāk to ir pieņēmušas kā dzīves realitāti. Precīzi nezinu, jo paciente (tikai viena no māsām meklēja palīdzību) uz konsultācijām vairs nenāk.

Pirmā doma, ka problēma ir meitenēm, jo vecākiem ĒT nav un nekad nav bijuši. Arī vairumam vecāku tā liekas, kad viņi atved savu atvasi. Taču patiesībā problēma ir visā ģimenē. Vienkārši caur konkrēto bērnu (pieaugušo) problēmas, kas valda ģimenē, izpaužas uz āru. Patiesi mīlošā ģimenē, kur viss tiek izrunāts un ģimenes locekļi ir emocionāli apmierināti, ēšanas traucējumu (un citu psihisku traucējumu) iespēja ir ļoti minimāla. To, kas īsti nebija lāgā šajā ģimenē, man grūti spriest, jo paciente pārāk ātri pārtrauca ārstēšanos (gan pie psihoterapeita, gan manis).

Bieži vien ģimenēs valda emocionāls izsalkums. It kā ārēji ģimene ir mīloša un tajā viens par otru rūpējas, taču iekšēji viens vai vairāki ģimenes locekļi nesaņem to emocionālo atbalstu, kāds tiem ir nepieciešams. Nereti ēšanas traucējumus veicina mātes, kas visu laiku pašas ievēro diētas (tātad ir iekšēja trauksme un diskomforts), un bērni sāk viņām līdzināties. Tad ir gadījumi, kad vecāki ir pārāk pieķērušies bērniem, pārāk tos kontrolē un ierobežo (kas pavisam skaidri norāda uz vecāku neatrisinātajām problēmām ar sevi), un tad vienīgais, ko bērns var kontrolēt, ir tas, ko viņš apēd vai neapēd. Protams, arī disfunkcionālas attiecības ar tēvu veicina ĒT izpaušanos.

——-

Ar šo rakstu es gribēju vērst uzmanību, ka ne vienmēr pievēršanās it kā veselīgam dzīvesveidam to arī nozīmē. Mūsdienās tiek ļoti uzspiests tas, kas un cik daudz būtu jāēd, cik daudz jākustas, jāguļ, jāmeditē utt. Viss ir labi, kamēr netiek piekoptas galējības un fanātisms. Tāpēc esiet vērīgi gan pret sevi, gan apkārtējiem, un reaģējiet, tiklīdz pamanāt ko aizdomīgu.

Ēšanas traucējumi IR reāla slimība un pašam to izārstēt NAV iespējams. Ārstēšana prasa tādu kā neinvazīvu iejaukšanos smadzeņu darbībā, un operēt smadzenes pašiem taču jums neienāktu prātā, vai ne?

Leave a Reply